rīga, es jums saku, bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, es zināju, ka man ir četras stundas līdz lidmašīnai, es vēl mēģināju paspēt kaut ko apskatīt, kadus ļaudis satikt. zināju, ka jāpaspēj sasveicināties ar bobu mārliju, ka jāpaspē satikt pļisecka, ka jāpaspēj uz tēva pirmatskaņojumu. es klaiņoju pa tukšām ielām, kur smaržoja pēc bērnu košļājamajām gumijām, kur smaržoja pēc visaizmirstākām sajūtām. pļisecka uzvedās ļoti familiāri, vija savus pirkstus iekšā manējos, stumdījās un murcījās, viņās taisnie un plānie mati vizēja saulē, kas tos apspīdēja no visām pusēm vienlaicīgi... ja vien žokļa kauls nebūtu izspraucies cauri kreisajam vaigam.

vērmaņdārzā tur,kur vernisāža, tur milzīga klints ar atkarenām malām, lejā milzīgs koporķestris, mēs divatā ar pļisecku, lidmašīna ar sarkanu dūmu asti taisa nāves cilpas, bet tad es pieeju pārāk tuvu malai un krītu. bobu mārliju tā arī nesatiku, pat uz vanšu tilta ne.

 bonobo - scuba (amon tobin remix)