es bieži pēdējā laikā domāju par savu ķermeni molekulārā līmenī, es burtiski, dažbrīd, galvā stāstu savām šūnām vai uzdodu retoriskus jautājumus. es jau esmu baigais aizstāvis tam, ka vajag darīt tā, kā jūt, salūtus veltītu tikai un vienīgi gut-feeling un vispār dzīvē jūtos visdzīvāk un asāk, kad neskatoties ne uz ko, daru tā, kā jūtos.
bet pēdējā laikā, tātad, es paskaidroju viņām, kāpēc nevajadzētu reaģēt uz "visuma zīmēm",bet pievēŗsties citiem sajūtu jautājumiem, tos risinot - nu tur padomāt, kā risināt "mazā" noguruma situāciju, kāpēc dažreiz gribās neapdomātos daudzumos bāzt mutē karamelizēto šokolādi, ko īsti nozīmē, ka kopš mani sačipoja kā kaķi un kopš līdz ar to pazuda mēnešreizes, kā īsti tas iederas kopējā bildē. vairāk introvertu akciju, mazāk ekstravertu vipidronu, lūdzu.
es arī atsakos tomēr savas šūnas vai galvu nostādīt fašistiskā pozīcijā, kur viens ņem virsroku un komandē otru, tikai un vienīgi tāpēc, ka parasti sekas tad jānovērš tieši otrai pusei un tad sanāk liels konflikts, kas sajūtu līmenī atrodās sinusoīdas negatīvajā diapozonā.
manuprāt, ja tomēr to dzīvi virza balansējot, tad sanāk visoptimālākais variants