Mar. 24th, 2014 @ 07:01 pm (no subject)
atklāju arvien jaunas sava vājuma robežas un arvien jaunus "wow, arī tik ļoti var sāpēt". Kur palika mana dzīve, kāpēc es pēkšņi esmu kaut kādā psiholoģiskā trillerī. nemierina pat tas, kas padara stiprāku, jo šobrīd neesmu pārliecināta par nenogalināšanu
ieliet
ieraksts

Add to Memories
Tell A Friend
[User Picture Icon]
From:[info]maschera
Date: March 24th, 2014 - 07:50 pm
(ieraksts)
Saku tak, cilvēki nemāk neko citu kā vien sāpināt viens otru. Tāpēc reizēm gribas ziedot pat nedaudzos patīkamos izņēmumus un palikt vienatnē, un rezignēt līdz ausīm. (Bet parasti jau kaut kad pāriet. Lai kā sāpējis utt.)Un trakākais, lai arī esam apveltīti ar valodu, padomiem nav itin nekādas jēgas. Mierinājums vai tā dēvētais sirdsmiers kaut kad augstsirdīgi ierodas pats, kad tam labpatīk.
(ieliet vēl)
[User Picture Icon]
From:[info]honeybee
Date: March 24th, 2014 - 08:14 pm
(ieraksts)
man jau šķiet, ka tas nav ne tik daudz par "padarīšanu stiprāku", cik "riktīgi vakcinēt pret to mirkli pēc mēneša, gada, diviem, vai desmit, kad liksies, ka varbūt tomēr tās bija lieliskas attiecības un varētu pamēģināt vēlreiz". un attiecīgi tas šausmīgais ir proporcionāls labajam.

protams, tas absolūti nemierina :( dzīve ir diezgan idiotiski iekārtota šajā ziņā.
(ieliet vēl)(Thread)
[User Picture Icon]
From:[info]neraate
Date: March 24th, 2014 - 08:26 pm
(ieraksts)
jā
(ieliet vēl)(Parent)
[User Picture Icon]
From:[info]klusais_okeans
Date: March 24th, 2014 - 08:32 pm
(ieraksts)
man šobrīd ir sajūta, ka tieku nevis vakcinēta, bet alerģizēta pret jebkāda veida emocionālo tuvību, varbūt tiešām tas jāpieņem kā "liktenis" un neizbēgamība
(ieliet vēl)(Parent)