pirms divām dienām mēs ar jurģi saderinājāmies. tā kā mums abiem riebjas gredzeni, tad pirkstā viens otram uzstūķējām imaginārus prežus. kad gājām gulēt, jurģis piecas sekundes pirms miega barjeras man pavēlēja: "beidz kustēties!" pēc piecām sekundēm vairs nebija nekādas starpības, jo jurģis bija iekritis lielajā miega kanjonā, bet es tik un tā centos nekustēties, ja reiz tas man pavēlēts. tas man izdevās apmēram desmit sekunžu, jo man ir kaut kāds sifilips, kas pārņēmis visu ādu, un vislaik gribas berzēties. iespējams, ka dažas stundas pirms mēs spēlējām spēli (par spēlēšanu esmu droša, mani mulsinja tikai laiks), kuras dalībnieki bija es un krāns. krāna uzdevums bija nesatraukties, bet mans uzdevums bija pēc iespējas ātrāk prast satraukt krānu, kuram jurģis dod signālu: "mieru, tikai mieru!" šķiet es vinnēju, jo jurģa komanda padevās pēc trim sekundēm.
vakar bijām kultūra un uz divām teātra izrādēm - uz pifa piedzīvojumiem un uz revidentu. kad mēģinājām izspriest, kas labāks, mūs pārņēma tāds satraukums, ka ņēmām un piedzērāmies tā, ka tagad jurģis zvana ārijai un prasa, kā nogalināt paģiras. es iesaku bērzu sulu pa taisno no apsniguša brāļa ledusskapja (ar kviešiem).