kanalizācijas rūķītis 6.turp.
es vairāk nevaru.nevienu brītiņu ilgāk nevaru...man netīk vairs zaļibaltā pasaule,es slīkstu savās asarās.es aizrijos ar ūdeni,vilkdams šo mazuli ārā no kanalizācijas straumes.es viņu pazinu uzreiz - tas sejiņas starojums,tagad pelēkzaļš,un acis aizvērtas,apaugušas ar ziliem lokiem.es viņu pazinu pēc drēbēm,tām pašām,kas viņam bija mugurā pirms mēneša,kad viņš pirmoreizi nokāpa pazemē.es nevaru...
viņš ļāvis sev iepotēt! to drausmo vielu.ja citi bērni tikai ar līmi,šis savā sirdsšķīstībā un neprāta drosmē gājis uz visu banku.
nezinu, kur viņu aprakt...
naktī vilkšu viņu aiz drēbēm uz augšzemi un rakšu kapiņu.tādu cilvēku nedrīkst aiznest netīrie ūdeņi.mani gan varētu.jo es neko nedarīju.neko.tikai vēroju.