dienās kā šī gribas vienā brīdī pacelt rokas kā uz padošanos un vienkārši klusējot aiziet.
interesanti, cik ilgi tās rokas šņorēšu ar imagināro šņori pie sāniem, lai neceļas. vēl nav īstais laiks. tikai četri mēneši pagājuši. kaut gan sajūtas, it kā mūžība.

necerēts dienas prieciņš - man rīt un parīt grafikā ieliktas brīvdienas. pēc maniem aprēķiniem biju domājusi un morāli sevi nostādījusi vēl vismaz divas dienas pilngaitā nolauzt.
rīt viennozīmīgi gulēšu visu dienu un nejutīšos ne kripatiņas vainīga. esmu pelnījusi, sevišķi pēc pēdējo trīs dienu 12 + stundu darba gandrīz nonstopā. kājas bišķi lupatās no papēžkurpēm, bet sirdi silda šodienas fošie viesi un pozitīvi komentāri, ka pat divos naktī no manis patiess smaids staro. par šo faktu kolēģiem gan smīniņš, jo ofisā no manis pat feiko neizdabūt, tik nogurusi.


par to, ka viens anglis Džons(kādreiz regulārais mūsu viesnīcas viesis) grib mani uz randiņu aicināt un par garmataino, mazo augumā ģitāristu no filipīnām un bāru "blue bay" drošvien rīt..