Es aizmiegu un pamostos ar lietus skaņu. Es neatceros, ko sapņoju, tomēr kaut kāda nedziedināma sajūta manī paliek karājamies visu dienu.
Ir tādas dienas, izmirkušas līdz pēdējai vīlītei. Pasaule turpinās, visa tā kolektīvā ikdienas apziņa, vienkārši tev tā paliek kaut kāda netverama, neaizsniedzama, laiks ir pilnībā ārpus tevis kā rēgs, kā svešķermenis. Tev nedaudz sareibst galva no sajūtas, ka tu tam nespēj piedurt pat pirkstgalu.