staigāju daudz un kurpītes kļūst tīrākas. pēdas rūdās, vairs nejūt aso zāli tik ļoti, pirksti saauguši, vairs nelūst. komfortablajā velna cellē vairs netieku nozāļots, indēts un gāzēts. naktis zem klajas debess mežā, aukstumā darījušas manu garu mierīgāku, skatu biki skaidrāku. tagad katru dienu man ir laimes brīži. arvien nostiprinās sapratne par vecākiem, sargājamām personām, naudas ekstraktētājiem. cilvēki ir visādi un man nevajag uguni ne pūst, ne dzēst, viņi paši iet mūsu kopējo ceļu, kurā neviens nav noteicējs. un es neesmu Jēzus, es nespēšu piedot, bet dvēseli tiem dziedinās daudzi gadi ugunī. es gribu tikai jauku šodienu, pat ja ir apmākušās debesis. prieks mani joprojām nes, bet svēts kļūt pats nespēju, tāpēc... lai Dievs stāv jums klāt, mīlīši.