par čukstiem
Reiz mēs ar Onslovu ieklīdām šnabenē, lai noselekcionētu nākamo pāris stundu ēdienkarti. Nezinu kāpēc, tas laikam ir nodevīgo merčendaizeru pirksts, bet iesākumā mūsu ceļs veda caur vīna plauktiem. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ mans skatiens aizķērās pie viena viņķeļa ar nosaukumu "Šepot monaha", šo atklājumu vēlējos noteikti parādīt Onslovam. Ar maziem bērniem raksturīgu atklājēja prieku nesu pudeli tēvam, kurš jau bija atradis plauktus ar dzintarkrāsas šķidrumiem kuru lietderībs koeficients vismaz 3 reizes pārsniedz mūka čukstu. Iečeko marku - pasniedzu pudeli Onslovam. Nedaudz paviļājis to rokā, bez mazākajām emocijām tēvs to atgrieza man atpakaļ. Nedaudz vīlies noliku pudeli plauktā blakus kokteilim Dins.
Pēc pāris minūtēm bruņojoušies ar Tulamora un Kokakolas resursiem stāvējām pie kases. Garlaikoti pētīju žurnālu virsrakstus un košļeņu cenas, līdz pēkšņi karstas elpas pavadībā manā ausī atskanēja čuksti :"ubei jevo...ubei jevo..ubei..". Izbīlī apcirtos, tur stāvēja vareni ar sevi apmierināts Onslovs un sazvērnieciski piemiedzot ar aci paziņoja - tā notiek, ja sadzeras vīnu "šepot monaha"!

Šepot monaha sadzēries gan neesmu, un puslīdz skaidrā prātā veroties caur norasojošo logu domāju, ka to ērmu -problēmu, tomēr reiz vajadzētu nošaut. Un miers. Ja nav man, tad lai nav arī Tev!