jā, es esmu pazaudējusi sevi. to es atzīstu tik pat bezemocijām kā to, ka esmu pilnīgi atkarīga no smēķēšanas.

pazaudējusi sevi, savus draugus, klasi, visu. bet agrāk vai vēlāk tas notiktu tāpat. savu puisi es arī pazaudēšu, un tad es zinu, ka vismaz 72 stundas raudāšu īstām asarām un tad mēnešiem ar tām, kas vienkārši sāp.
man brīvs ir tikai tas laiks, kad bastoju skolu un dodos mājās gulēt, jo pārgurums ir pārāk liels. šodien pirmo reizi kaut kā sajutu, ka jā, gribētos vēl reizi kādam citam ļaut pilnībā rūpēties par sevi, bet nē, šajā ziņā atpakaļ ceļa nav.