paaugstināta temperatūra - 112 (emociju atgremotājdzīvnieks) [entries|archive|friends|userinfo]
bija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

112 (emociju atgremotājdzīvnieks) [29. Aug 2017|10:46]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
veids, kā es uzņemu un gremoju nepatīkamas situācijas, ir toksisks (bet kuru gan tas pārsteidz). taču pārmaiņas pēc tas dara pāri nevis man, bet citiem iesaistītajiem. mans absolūtais sistēmas šatdauns šķiet pašsaprotams un ne pārāk agresīvs tikai man. cilvēks, kurš situāciju iniciējis (šajā gadījumā - atklājis nepatīkamas ziņas), gaida reakciju, gaida jautājumus vai vismaz pārmetumus. manas klusās asaras ir ārkārtīgi mulsinošas un, visticamāk, iemet viņa prātu izmisuma spirālē, kurā dzimst vissliktākie iespējamie scenāriji par to, kas sekos pēc šī klusuma. un viņš nobīstas, un viņš apvainojas, un viņš ir neizpratnē.

bet es citādi neprotu. vakarnakt, kad izdevās izvilkt no iekšām kaut kādus salauzītus vārdus, es viņam teicu:
man šobrīd šķiet, ka esmu nogrimusi. ka peldu ūdenī. man vispirms ir jānoorientējas, jāsaprot, kur ir upes dibens un kur - ūdens virsma -, un tikai tad es varēšu iznirt virspusē.

iznirt pie viņa atpakaļ es varēju tikai pati saviem spēkiem. piecēlos ar vārdiem "vēlos nedaudz pabūt viena", aizgāju uzsmēķēt, un viss sastājās savās vietās. zināju, ka pēc mēneša gribēšu izsmērēties pa grīdu un pazust, zināju, ka gaidāms ļoti grūts periods, zināju, ka man būs ar sevi daudz jācīnās, bet zināju arī to, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos. biju gatava atgriezties.

viņš bija aizmidzis. vai izlikās. es no rīta biju vēl pusmiegā, kad viņš teica "es vēlos pabūt viens" un aizbrauca.

man rīklē tika iegrūstas pašai savas zāles, un es pēkšņi sapratu, ka varbūt pat skaļš un agresīvs problēmas risinājums (vai vismaz reakcija uz to) ir labāk nekā klusums un bēgšana no skatienu saslēgšanās.

papildināts: sapratu, ka šī iemesla dēļ nekad neesmu ne ar vienu īsti sastrīdējusies. esmu emociju atgremotājdzīvnieks. nokožu kumosu, apsēžos, klusībā to atriju un, kad pieceļos, tas jau ir viegli izgājis cauri sistēmai.
Linkir doma

Comments:
[User Picture]
From:[info]logu_skidrums
Date:29. Augusts 2017 - 12:29
(Link)
jo stiprāk iedur, jo dziļāk iesprūst.

ejam dzert?
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:29. Augusts 2017 - 12:39
(Link)
es ļoti gribu. jau tagad. bet ir cerība uz to, ka vakarā vētra būs norimusi.
[User Picture]
From:[info]logu_skidrums
Date:29. Augusts 2017 - 12:45
(Link)
ok. ja nu kas, tu zini, kā mani atrast. un man šodien brīvs. varu dzert, varu nedzert. varu arī ēst kebabu parkā.
From:[info]homebound
Date:29. Augusts 2017 - 15:19
(Link)
Hei, mīļā! Turies.

Es gan esmu ļoti on-the-fence par to, vai drīkst paņemt laiku sev, kad kaut kas aiziet pakaļā, vai nedrīkst, jo tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Laiks bieži palīdz sakārtot domas un nesarunāt muļķības, ko vienkārši tajā brīdī jūti un varbūt pat pāproti par kaut ko citu, bet otru "pakarināt" uz to laiku ir baigi nežēlīga lieta, ko darīt.

Varbūt var aiziet, sarunājot konkrētu laiku, kad nāksi atpakaļ un par to runāsi? Lai nesanāk mūžīga bēgšana no sarunas, no kuras bail?

Es nezinu, bet bieži ir sanācis būt šādās situācijās. Es pārsvarā esmu par runāšanu uzreiz, bet cenšos arī piedot otram, ja vajag mazliet paelpot. But you better be on your way back to me. Better make that effort to talk.

Turies vēlreiz. Es esmu slima, bet pie manis arī var.
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:29. Augusts 2017 - 15:38
(Link)
paldies, sirds!

galvenā problēma ir tāda, ka otrs cilvēks ir gatavs runāt uzreiz un uz to mudina, bet manās smadzenēs nav nevienas domas. tukšums. es nevaru pat sarunāt muļķības, jo teikumu vienkārši nav. man vajag to apsmadzeņot un tad atgriezties atpakaļ. ja manī būtu vārdi, es ļoti labprāt ar tiem dalītos.

bet mana "uzkāršanās" no malas izskatās pavisam citādi. un nu es baidos, ka esmu cilvēku sabiedējusi un ka viņa klusumā slēpjas kāds briesmonis, kas mani paraus atpakaļ zem ūdens. no otras puses - negribas viņam viņa klusumā uzmākties, traucēt, gribas ļaut tikt galā un atgriezties pašam. tāpat kā es to daru.
From:[info]homebound
Date:29. Augusts 2017 - 15:45
(Link)
Different strokes for different folks. Ja tev timeout ir vienīgā opcija, so be it, bet nevar automātiski pieņemt, ka visiem klusēšan nāk par labu. Kamēr tu to nezini, neuzmākties ir baigi bīstama lieta, ko darīt, jo nerunāšanā tieši dzimst visādi briesmoņi mūsu galvās.

Izrunājot vienkārši ir tas, kas ir.

Man, piemēram, timeout nozīmē nenormālas sāpes un neziņu, kam seko samierināšanās ar sliktāko, ko spēju iedomāties. Un tad atpakaļ es nāku jau savā galvā visu sagrāvusi, pirms esmu devusi iespēju sarunu veidā salabt. Pat, ja es ļaujos salabšanai tik un tā, tas viss process ir nepatīkams, lieks un nogurdinošs.
[User Picture]
From:[info]temperature
Date:29. Augusts 2017 - 16:07
(Link)
jā, tur jau tas prāta debīlais paradokss rodas - kad tu pats paņem timeout, tas ir tāpēc, lai sakārtotu domas, nomierinātos un saprastu, ka nav jau nemaz tik traki. kad otrs paņem timeout, tu iztēlojies visu to sliktāko, nolem, ka viņš jau prātā paraksta šķiršanās papīrus un nekad nekas vairs nebūs labi.