krikumi 4-4

Līdz mājām bija palicis nedaudz mazāk par kilometru, kad pufaikciemā kāda stirniņa, iespējams zaudētu derību rezultātā, izdomāja skriet pāri ceļam pirms braucošas automašīnas. Viss beidzās labi. Lai arī bija divi naktī, bet refleksi strādāja teicami, resp., ar muguras smadzenām man viss ir kārtībā - tā kā stirniņa skrēja no kreisās uz labo pusi, tad griežam maķenīt pa kreisi, maķenīt piebremzējam un visi palika sveiki un veseli, ja nu vienīgi stirniņa tika pie neliela izbīļa, kaut arī no tā iespējams būtu varēts izvairīties vai vismaz tas būtu mazāks, ja vien es nebūtu izdarījis vienu no stulbākajām lietām pēdējā laikā - reizē ar stūres griešanu pareizā virzienā un piebremzēšanu es arī pīpināju (resp., rādīju nepieklājīgu žestu citam autovadītājam, kurš neadekvāti uzvedas), vienīgā problēma, ka stirniņa nav autovadītājs. Šoreiz gan palīdzēja fizikas likumi (inerce + saķere vai, precīzāk, tās trūkums), jo lai arī izskatījās, ka pēc manas pīpināšana stirniņa mēģina bremzēt un, visdrīzāk, skriet atpakaļ, resp., man zem riteņiem, tomēr tas nebija iespējams un viņai sabijusies nedaudz vairāk kā vajadzēja uz pakaļas noslīdēja no ceļa tā pareizajā pusē.