vēstule tev
nu tu taču zini, cik ļoti man patīk salūts.
nu kāpēc tu liki man tagad apslimt?
tās krāsainās gaismiņas virs daugavas un ūdens atspulgi. ganjau, ka necili un neievērojami, salīdzinot ar visu citu valstu salūtiem, bet man gribās.
tas ir maza bērna prieciņš ar kaleidoskopisku sajūtu gaisā.
bet redzi, es esmu slima un ārā iet nedrīkst.
šoreiz tā nav mamma, kas neļauj, bet pati jau saprotu.
un raudāt arī nebūs lielas jēgas. tas būtu tikpat bezjēdzīgi kā piesist kājiņu pie zemes.
zaļās vilnas zeķēs ietīties un skatīties filmiņu, lai blakus ir silts un ērts plecs, pie kura pieglausties.
bet tagad es klausīšos salūtu laukā un priecāšos, ka draugi priecīgi un dzer šampanieti.
var jau būt, ka uz jumta kāpjot var redzēt. var jau būt, ka tur ir savādāk..