Neticami, bet es tiešām aizgāju uz to ballīti. Parasti jau ir tā, ka tik runāju par un ap, bet beigās atrodu kādu muļķīgu iemeslu, un palieku mājās. Šoreiz ne. Un, kad izgāju ārā no mājas, sapratu, ka tā nu nebūs nekāda mazā ballīte, jo jau tur, apmēram pus kilometra attālumā no parka, viss pilns ar cilvēkiem. Aizgāju līdz turienei, un sapratu, ka kādu pazīstamu, redzētu seju atrast būs uj, cik grūti.Bet arī tas man izdevās, vajadzēja tikai piecas minūtes, lai pūlī atrastu Džordžiju, kurš izskatījās ļoti priecīgs par manu ierašanos. Un vēl pēc pāris minūtēm, pie mums piestāja Enriko, viens no maniem piektdienas mīļajiem puišiem. Šeit ir pierasts sabučoties, satiekot pazīstamos, bet es tā notizlojos, vienkārši smaidīju, pamāju un pasveicināju, lai arī viņš sākumā tā kā gribēja nākt klāt un sasveicināties pa savam. Atcerējos arī, kāpēc man viņš tik ļoti patika - viņam ir tāds skatiens un smaids, kā bērnam, itkā kautrīgs, bet reizē arī ziņkārīgs, un neizsakāmi laipns.