Es pat nezinu, kā aprakstīt šīs neauglīgās alkas pēc mīlestības. It kā mana augsne būtu tukša un sausa kā jūrmalas smiltis, neviena sēkla neuzdīgst. Dažreiz es vēroju M. Viņa tumšo, vīrišķīgo mulsumu, viņa atkāpšanos sievišķības priekšā, sava veida padevību. Mēs taču runājam pavisam atšķirīgās valodās! Viņa ilgas un manas ilgas ir pavisam citādas. Viņa bērnišķīgi aizvainotais īgnums, ar kādu viņš man pasniedz konfekšu kastes. Viņa mūžīgā urdēšana un manējā. Katram savā virzienā, katram savas kukaiņu dejas virs āderēm. Viņš taču tikai grib nonākt siltā vietiņā. Kā tāds liels bērns. Tajā pašā siltajā vietiņā. Kur ir mitrs un labi. Un viņa pirkstgali skrāpējot pārbrauc manam dibenam, un manējie atbild ar to pašu, mēs iekožamies viens otrā, līdz mans ķermenis piedzīvo orgasmu. Un tad viņš ir noguris, iztukšots. Bet manī ir enerģijas pieplūdums. Un tad ir tie visi pārējie vīrieši. Vīrieši, ar kuriem aizeju uz randiņiem, vīrieši, kurus apsveru, parotaļājos ar domu un tad vēlu vakarā pārrodos mājās, savā labi apsargātajā kastītē aiz vairākām atslēgām, apguļos un aizmiegu viena, brīdi ieklausoties citu dzīvēs aiz sienas, vēl vēlākas pārnācējas augstpapēž spalgajos soļos gaitenī aiz plānajām ārdurvīm. Bet mana augsne kā jūrmalas smiltis sijājās un birst cauri pirkstu starpām. Un nekas neaizķeras. Neviens. Jo neviena nav. Ir tikai šie bezjēdzīgie mēģinājumi, neveiksmīgie centieni pārlēkt kādai nesaprotamai aizai, ko miglā pat nespēju saskatīt, cerot, ka otrā pusē būs jēgpilnāka īstenība. Bet vai aiza vispār pastāv? Vai tā jāpārlec? Varbūt jākrīt tajā iekšā? Bet varbūt īstā dzīve ir šeit pat, un tas, kam jābūt, vienkārši ir. Bet kas tad ir? Patiesi kas?