Laikam tā arī ir. Ka dzīve mums neko nav parādā. Arī mīļoto cilvēku. Laimi. Tas reizēm jāaptver un jāizdzīvo līdz pilnībai — ka ir tieši tas, kas ir, ne tās ilgas, iedomas, ilūzijas par to, kā visam vajadzētu būt. Kad izeju pelēkā rītā pēc malkas, un ārā ir tik svaigs priežu gaiss, ne kā pilsētā, kur tas ir piesmacis un sauss, sastāvējies, tad gribas elpot un elpot. Un tā arī ir visa dzīve. Un arī zeme sāk smaržot, sāk izdalīt savu auglības parfīmu. Ne tik ilgi, un tā grūdīs ārā no sava klēpja zaļu zāli, sniegpulkstenīšus, krokusus un tulpes, uzsprāgs visas snaudošās sēklas, viss reibinās.

Iepriekšējās svētdienas rītā pamodos blakus kādam vīrietim. Viņš bija gulējis man līdzās un pieglaudies. Viņš sacīja, ka esot sapņojis par mīlēšanos ar mani. Un tā mēs iekāpām viņa sapnī. Viņa rokas lēni slīdēja pār manu muguru, tā vienmēr ir tik dziedinoša sajūta. Šie glāsti turpinājās tik ilgi, ka es mazliet nogarlaikojos. Viņš man likās cilvēciski pievilcīgs, un tomēr ne gluži pievilcīgs. Tas ir savādi, kā ar dažiem cilvēkiem to nemaz negribas. Negribas pieskarties tumšajam loceklim, šim savādajam taurenim, ko vīrieši nēsā sev sprīdi zem nabas. Nav tā azarta izpētīt, kā taurenis kustina spārnus, kā noreaģē no tava skatiena vien. Svešs taurenis ir svešs, pieskarties nozīmē tuvoties, un dažreiz to vienkārši bez iemesla negribas. Nav ne par, ne pret argumentu. Vienkārši svešs, nepazīstams taurenis, kas iegrimis tumsnēja apmatojuma ēnās. Parasta cilvēka parasta ķermeņa sastāvdaļa. Un mīlēšanās, sekss, dzimumakts arī ir gaužām parastas norises. Varbūt tas ir nogurums no taureņiem. No visiem šiem taureņu rituāliem, es domāju, kustoties zem viņa. Šis intereses zudums. Tā ir kāda švīka, ko laiks atstājis kaut kur apziņā vai zem tās, atmiņu locījuma kroka, negludums, pret ko reizēm atduries. Un to pa īstam nemaz nevar izskaidrot. Sievietes nogurumu no taureņiem. Jo ir taču arī tavs vīrietis ar viņa pierasto taureni. Un, pat ja viss pierastais ir nogulsnējies vienaldzības slāņos, tu pieskaries viņa taurenim, tu pagaršo to, un tev patīk, kaut vai muskuļu atmiņā tev patīk viņa ķermeņa izdalītā enerģija, kas ieplūst tevī, kā ūdens satekot notekā, un piepilda tevi, uzlādē. Viņa ādas bezaromāta smarža, kas nepiesūcina ne tevi, ne tavu gultasveļu, neapzīmogo, neatstāj rēgus, ko vēlāk gribas iegaiņāt veļasmašīnā.

Laikam tā ir, ka dzīve mums neko nav parādā. Laimi pēc priekšrakstiem. Es sēžu uz palodzes torīt un esmu laimīga. Tas savādi kontrastē ar to taureņu lietu. Manam ķermenim gribas vienas lietas, manam prātam citas, bet sirdij... sirdī vienkārši ir gaismmiers. Varbūt nekā nekad nebūs. Nebūs iedomu attaisnojuma, viņa rokas manā, sūnzaļš, mitrumu piesūcies mežs ap mums. Varbūt viss, kas ir, patiesi ir šie savādie taureņu notikumi un dzīve ar tām niansēm, kurām mēs paši piešķiram nozīmi. Ja uztaustām sirds gaismmieru un paturam to prātā, tas arvien vairāk uznirst virspusē. Un sirds gaismmieram nerūp visas šīs lietas, ne no prāta perspektīvas, kas maļ un vērtē, liek dažādus uzsvarus un muļķo pats sevi. Sirds zina, ka dzīve ir svētība, tieši tāda, kāda tā ir. Vienkārši tagad. Vienkārši te. Kaut, sēžot uz palodzes pēc taureņlietas ar vīrieti, par kuru nevari saprast, kāpēc un vai. Bet tu vienkārši ļauj tam visam iet. Viņam, sev. Tev neko nevajag paturēt. Dzīve tāpat ir pati pilnība, reizēm šī doma uzsprāgst tavā apziņā un visos jutekļos.