Zini, es dažkārt mēdzu nogurt. Sapīties garajos tekstos, izsviest tos visus pa logu, pati aizspurgt debesīs līdz ar zvirbuļiem. Dūdot ritmā ar jumta korē mītošajiem baložiem, sapņot par citu dzīvi, sapņot par tiem pašiem kalniem un sniegu.
Nāk lēnām vasara, jau šorīt silti, silti saules staros. Bet pavasarisn vēl ir šeit, asfalts vēl ir ledus aukstumā arī nakts apmākušās debesis liecina par pārāk bieži mainīgo laiku. Un labi, ka tā. Man ir tikai nepilnas septiņas dienas laika, lai savilktu kopā galus pirms lidoju uz ziemeļiem; gluži kā gājputni pavasaros atgriežas mājās.
Ir savādi sevi dziedināt, sevi izdziedāt. Katrs jauns pavasaris nāk ar jaunu cerību, ar jaunu solījumu par vasaru, pat ja aukstajā gaisā var vilkt paralēles rudens lidojumu atstātajām astēm.

Šai vietai tāpat kā mājām piemīt sava burvība: iespēja distancēties. Mājās skatīt skolas dzīvi rokas stiepiena attālumā, bet ne tuvāk. Šeit - to, kas ir mājās, ieraudzīt citā gaismā. Kritiskums pieņemas spēkā ik dienu, bet tas ir tas labais kritiskums, kas ļauj tev domāt, kas ļauj tev skatīties un redzēt.

Šodien domāju par savu nākamo soli, par darbu. Tas viss vēl aizvien ir miglā tīts. Vispārējā ideja pat ir ļoti aptuvena, bet izvēle ir izdarīta, par ko īpašs prieks. Kā gan gribētos, lai katra diena tad ir īpaša. Lai ir gan izaicinājumi, gan tuvu tveramas un taustāmas lietas. Nosolījos, ka pagaidām par to piedomāšu periodiski. Periodiski, lai ļautu sev darīt arī ikdienas darbus, pie kuriem tieši tagad arī atgriezīšos. Vēl pāris stundiņas, tad drusku miega un atkal darbos.

Svarīgākā dienas atziņa: pavasarī drīkst būt tikai tik saulainas dienas kā šodien. Tad izdodas sevi priecīgi vadīt pa aizvien jaunām un jaunām takām.