Un pienāk piektdienas vakars, kad koridorā pēkšņi stāv kaut kādas slēpes, bet bērni par rītdienas plāniem pārliecināti saka - mēs taču brauksim uz kalnu, kaut arī tas vēl nav izrunāts - tās slēpes ir kā zīme. Un tu labi zini, ka nav tam naudas un ir tik daudz visādu darbu, bet tomēr, vīrs patiešām vakarā atver skapjus un revidē slaloma zābakus, kamēr katram beigās atrodas kādi, kas der, un tad jau nekas cits neatliek, kā revidēt frīkainos vintage slēpošanas kostīmus un cimdu atvilktni, un no rīta dēls brīvprātīgi aiziet uz veikalu un sataisa maizītes un tēju termosā. Un mēs neizbraucam divpadsmitos no Juglas, bet gan vienos no Purvciema, savukārt Juglā atklājas, ka vīrabrālis ir bez biksēm (jo tās ir uzvilcis mans dēls), un vispār viņš šausmīgi čammājas kā vienmēr, taču, kad mēs tomēr braucam, tad es pie sevis pasmīnu par savām dusmām un nemieru, nekas tak nav noticis, ap diviem mēs esam ceļā un pēc trijiem uz kalna, un tur vēl ir saule. Tā nu šoziem es tomēr esmu arī slēpojusi.