Okeāns.
Hei.
Mēs šodien pirmo reizi izmēģinājām okeāna labumus, tas ir sauli un ūdeni pludmalē. :) labu dienu izvēlējāmies, jo Okeānā dikti lieli Viļņi. Ir tā - kad nāk tas milzīgais Vilnis, no kura nav iespējams aizbēgt, tad tas tevi paķer, atsit pret zemi, pavelk pa grunti, apmet pāris kūleņus ar tevi un izskalo krastā, kamēr tu attopies un savelc atpakaļ bikses un peldkostīma augšiņu, izspļauj ūdeni un centies atvērt acis, tas tevi atkal jau cenšas ieraut atpakaļ iekšā okeānā. Man pietika ar kādiem diviem lielajiem viļņiem, pilnu degunu ar pretīgi sāļu ūdeni [tā, ka liekas, ka galva no tā sāls uzsprāgs], bet Kaspars tur kādu stundu noārdījās. Pie pirmajiem viļņiem viņš sajūsmā kliedza un skaļi smējās, katru reizi izskatoties pēc bērna, kas saņēmis kāroto mantu Ziemassvētkos, ar laiku mazliet norima smiekli, bet tas netraucēja nebeidzamai lēcienu virknei tieši Viļņu apakšā. Protams - matu gumija ir aizgājusi līdz ar Viļņiem. Kaspars teica, ka, kad viņš ir zem Viļņa, viņu divas reizes ar galvu un vienu ar dibenu atsit pret zemi, bet es nesaprotu, kas tajā visā tā var sajūsmināt. Ir jau lielisks skats un vispār, bet būšana zem neizsakāmi spēcīga, mutuļojoša ūdens, kurš ir sāļš kā pats nelabais, mani neuzmundrina. Tad es labāk stāvu līdz potītēm ūdenī un priecājos par citiem. Ā. Jāpiebilst, ka krastā ūdens ir vien mutuļojoši dubļi, jo ar to ūdens spēku tiek savirpuļotas visas smiltis. Kad atnācām mājās - izskatījās, ka biksēs mums nesaturēšana [piedodiet, bet tā bija]. Bet vispār skaisti un forši. Forši nebija tikai tiem, kam arvien augstāk kāpjošais ūdens un viļņi aizskaloja un saslapināja visas mantas, bet nu vajag jau arī mazliet pasekot līdzi, kas ar tavu īpašumu notiek.
Tādas bija mūsu pāris stundas.


Priecīgi jums arī.