pielijusi pilna kā kaprona zeķe ar dzērveņu morsu, viegli kontrahējas kā dzīva, kā marles drāniņā iesiets biezpiens, ko brīžam sažņaudz spēcīga roka, noslaucot sūkalas, bet atstāta savā nodabā sulojas caur audumu - kokvilnas halātā ietīta sirds. pieplakt tai ar velosipēda tauri mutē un izsūkt sausu kā bērzu, kam ikros iecirsta tapa un sudraba renīte, izspiest kā eļļu no treknām saules puķu sēklām pilnu delnu - sēnalas, ogu mizas un skaidas izžūst saulē un birst.