Labdien, es esmu sieviete.
Lūk, mīļie vīrieši, šodien jums ir
unikālā iespēja atcerēties, ka esmu tā būtne, kura strādā pilnu
darbadienu pie metālapstrādes iekārtas, pēc tam iet uz veikalu, lai
nopirktu cīsiņus ar atlaidi vīram un bērniem, pēc tam mazgā jums zeķes
un kreklus ar svešās lūpu krāsas nospiedumiem, vakarā stiepj kartupeļu
maisus no pagraba uz 12 stāvu, jo lifts, diemžēl, nestrādā; un,
beidzot, pirms miega skaita naudu jaunajai skropstu tušai, kura
„Drogās” tagad ir dabūjama par puscenu, bet, diemžēl, naudas nepietiks,
jo rīt ir piektdiena un pie vīra nāk draugi ciemoties, tāpēc jānopērk
vairākas divlitrīgās alus pudeles. Un vēl rīt mēs kopā ar vīru ejam
balsot par partiju, es, protams, nezinu, kādas partijas tur ir, kur
viņas atrodas un ko dara, jo šodien, kad LNT par to stāstīja, es biju
pārāk aizņemta ar kartupeļu vārīšanu. Bet es noteikti balsošu par
zaļajiem un zemniekiem, jo vīrs teica, ka jāatbalsta lauksaimniecība
valstī.
Re, cik man daudz tiesību, es jūtos tik forša un
pilntiesīga! Bet agrāk, es, sieviete, biju ļoti diskriminēta. Tajos
tumšajos viduslaikos mani vispār neuzskatīja par cilvēku. Iedomājaties,
labie ļaudis, sievietēm vajadzēja valkāt tās šausmīgas korsetes un
kuplas kleitas, jājā, tieši tā es redzēju filmās. Paldies dievam, tagad
man ir džinsas un ērts vilnas džemperis, ar kuru gan uz darbu, gan
ciemos var aiziet, cik ērti, cik mūsdienīgi! Lūk, tajos laikos mums,
sievietēm, lika nodarboties ar rokdarbiem. Rišeljē, broderī, caurās
vīles, divvirzienu izvilkumi un spēlēt klavieres. Nezinu, kas tie par
mūzikas instrumentiem, bet klavieres kaut kad redzēju pie
vecvecmāmiņas. Nabadzīte, viņai lika spēlēt klavieres jau no septiņu
gadu vecuma. Ārprāts. Kad man bija septiņi, es jau zināju, kas ir
prezervatīvs. Paldies dievam, ka nedzīvoju tik atpalikušajā pasaulē.
Kaut
kāda tur valstī kaut kāda tur laikam 1920. gadā mēs, sievietes, ieguvām
balsstiesībās. Šausmas, cik diskriminētās mēs bijām pirms tam. Tagad
visas sievietes var droši balsot par partijām.
Un vēl
sievietēm bija šausmīgi darba apstākļi, bet PSRS izglāba visu pasauli
no ļaunajiem buržujiem un sieviešu darbs kļuva maigs un mīļš kā jaunā
meitene pirmajā kāzu naktī.
Lūk, kāpēc vajag svinēt astoto
martu. Šodien vīrs man uzdāvināja sarkanu tulpīti un es atdevos viņam
turpat uz virtuves galda. Lūk, cik daudz uzmanības šajā dienā viņi,
mūsu vīrieši, mums velta! Tāpēc, lai dzīvo astotais marts! Vīrieši,
atceraties par to, ka jums apkārt ir sievietes un atgādiniet viņām par
to! Un jūs, sievietes, turpiniet cīnīties par savu līdztiesību, lai
jums ļautu advancēties un stiept kartupeļu maisus jau uz
divdesmitceturto stāvu!
(Pārpublicēts no lietotājas
walkire žurnāla)