Bļin, kā gribas gāzēt! Un tagad šeitan šito megazvaigzni, nu Bērziņkrišu satiekot, motouguns atkal dvēselē kurās lielās liesmās. Tādā sakarā kaut kā sanāk nožēlot aizpērno mototirgus izgājienu. Vienvārdsakot, bija takš tā, ka man vienlaicīgi piederēja divi enduro:

Grieta

un Berta

.

Mazo divsimtpiecdesmit kubu divtakteri vienā mirklī sev pagādāju uzreiz pēc ātras naudas uzrašanās. Nu, tur bezstrādes ienākumi'n'shit. Jo tanī laikā man resnā Grieta bij tīfu noķēruse un reizinātājos sadalīta putēja garāžā. Atveda man to jauno mopēdu '08. gada pavasarī un skatījos uz viņu un domāju - ko ar tādu lai iesāk? Nu jaudīgs bez gala! Taču viegls un forši vadāms. Ratā ar trešo brīvi cēla, dziesmā tik vajadzēja turēt. Nu, nobraucu ar viņu divas appasaules un dažus treniņus. Bendžum cipars pietika, abet akopei - nea. Par slinku biju kaut ko ķimerēties. Kaut kā sev iegalvoju, ka gauss un mierīgs četrtaktu sešsimtpiecdesmitnieks man būs vairāķ derīgs. Norāvu putekļu lupatu no izjauktās Grietas, aizvedu jamo pie meistara un garāžā tukšajā vietā iestūmu šerpo Bertu. Grieta atveseļojās lēnām, taču pamatīgi. Zāles nebij no lētākajām - jauns virzulis, slīpēta sadalene, honēts cilindrs, pucētas vāŗstu sēžas un paši vārsti, kopā smuki četriem simtiem pāri pārleca. Takša rūpals to nosegt jaudāja.

Nu, un tad arī jamā izvēlās no tās meistardarbnīcas ar tādu rēcošu lēcienu, ka kauns bij nerūcināt. Un rūcināju kā pieklājas - '11. gada vasaru godam pavadīju ar motopower puikām Berģu stigas tīrot. Sieva pa to laiku satiksmes zinībās skolojās, lai arī pie ragiem sēsties varētu. Tā nu dzima doma, ka, ja mēs tagad būsim divi braucēji, tad vajadzīgi ir divi publiski lietojami mopēdi. Paralēli arī fāteris dīdija - "eu, ko ar to mopēdu tur garāžā, ļausi lai pūst? Jādara taču kaut kas, tavējais kā nekā." Jāpiebilst, ka Bertu tā arī oficiāli par savu moto nokristīt nepaguvu, turpināja vien dzīvot ar savām austriešu augstmanību apliecinošajām vācu cedelēm. Tūlīt pēc '11. gada Zvēra tad arī Bertu smuki sapucēju, uzšmiņķēju un safotografēju. Bildes uzreiz pēc tam ar tām pievienotiem cildinošiem vārdiem nosūtīju SchutzStaffel Dievzemītes filiālei, ko vietējais vairākums izmanto kā iepazīšanās portālu savu purVa motoseXuālo vēlmju apmierināšanai. Ilgi nebija jāgaida, kad pieteicās viens censonis no Šķibes. Tai pat vakarā man bija viens eināru stabs kabatā un brīva vieta garāžā. No vienas puses var jau teikt, ka baigi lēti atdevu, bet uz to brīdi mārketinga nodaļa kliboja un iekšējais žīds vienkārši gāzēja pa Berģu stigām un par mototirdzniecību nemaz neinteresējās. Beigās bija tāpat, kā ar atrastu naudu - tai patīk ceļot, jebšu viegli atnāca un tikpat viegli aizgāja.

Sāku meklēt kaut ko vietā. Zināju, ka jāsper savs pirmais dubļainais solis asfalta virzienā, taču - kurā, to īsti nezināju. Strītbaiks, ekskursiju mopēds, sporta baiks, supermoto? Krūzeri/čoperi točna negribēju. Skatījos, ko tas pats SS vārdu nesošais elles portāls piedāvā manā izvēlētajā cenu grupā, vaicāju arī motopūdera viedajiem. Pēc daudziem zvaniem, vairākiem testa braucieniem un apskatēm Karma mūs tomēr saveda kopā ar sporta tūringu pāŗstāvošo Matildi.

Feins eksemplārs man pagadījās. Pagādāju viņu no kāda tāda pašā klaidu latvieša kā es, jamējais toreiz zem zviedru pātagas savu muguru lieca un par moto īpaši neinteresējās. Gluži kā es nedaudz agrāk - aizgrābts ar citām domām galvā un iekšējo žīdu atvaļinājumā aizsūtījis, atdeva man par sviestmaizi. Savam eināru stabam tikai piecdesmit latvāņus bij jāpiemet un tehniskajā pasē jau gozejās mans vārds.

Tāds tas man stāsts. Beigas it kā labas, taču kopīgi motoizbarucieni ar sievu tik un tā vēl biki pagadīs. Un viņai vispār nav iebildumu šitajam melnajam šperram pa pakaļbeņķi dīdīties, tā ka pagaidām mierīgi varam iztikt ar vienu asfaltmoto.

Beigu galā tad nu sanāk tā, ka lai gan arī man ir feins asfalta mocis, tomēr kā tāds puišelis, ar vienu roku ieķēries mātes svārkos un otrā turēdams saplēsto mõdženi varētu pinkšķēt - "maammmū, gribu veco atpakaļ, dabū veco atpakaļ, šitā nepatīk!" Taisnības labad gan jāsaka, ka Grietai nav ne vainas, ar svaru nav problēmas un danco viņa labi, tikai mēs dejojam dažādās ballēs. Viņai tīk glaunās galma balles ar slaidiem, grantētiem līkumiem reizumis pa meža ceļiem kādu loku izmetot. Smiltis viņasprāt ir konspiratoru izgudrojums un tās kā ceļa segumu būtu tikai Kalvīša roklaižas pelnījuši. Man, savukārt, patīk tas trakais purva disko, smilšu rokenrols un šauro taku hevijsmetāls. Bertai šis bij dikti pa prātam, tikai tad es vēl viņai līdzi turēt nespēju. A tagad viss, kas man atliek, ir pētīt tirgu un cerēt, ka Grietai kāds maksātspējīgs deju partneri pieteiksies.

Ko es ar visu šo penteri gribēju pateikt? Gribu mainīt močus!