ir viena lieta, kas ir priecē daudz vairāk nekā vienkārša spaidīšanās pārpildītā autobusā. un tā ir kožļājamo gumiju gremojoša seja acu priekšā. visu ceļu. nemainot ritmu. ne uz brīdi neapstājoties. turklāt šī seja nepieder kādam skolnieciņam, kas skaļi čāpstina superņammīgo huba-buba un pūš burbuļus. nē, tā pieder visai zolīda paskata sievietei zolīdos gados. tiešām sajūsmina, cik aizrautīgi un nopietni pieaudzis cilvēks var nodoties šai kožļāšanas nodarbei.

šorīt bija vēl mazais bonusiņš - no kāda attālāka autobusa stūra vēdīja aromāts, kas liecināja par kāda pasažiera vakardienas izpriecām pie sīvā pudeles.

ak, ko gan vēl vairāk var vēlēties no rīta agrumā? ja nu vienīgi pamatīgu lietus gāzi, lai autobusā varētu jautri bakstīties ar slapjiem lietussargiem.