dāvids pret goliātu
kaut kur tajā mazsuņa sirsniņā tomēr slēpjas varens karakteris.
raugi, vakar mēs abi aizgājām gulēt agrāk, jo bijām dikti saguruši viens bezmiega, otrs slimības dēļ. kaut kad ap rīta pusi mums nolēma pievienoties arī vesta kungs. ņergam klepiņam, kā esmu viņu tagad nokristījusi, gan šī ideja nu nepavisam nebija pa prātam, jo šādas situācijas attīstības rezultātā, kā zināms, viņam būtu jāpārvācas labākajā gadījumā uz kājgali. tāpēc klepiņš sakopoja visu savu drosmi un apņēmīgi nolēma aizstāvēt savas tiesības uz spilvenvietu, vesta kunga virzienā raidot niknus skatieni un ar rūkšanu paspilgtinot savu neapmierinātību. bet galu beigās, sastopoties ar absolūtu tolerances trūkumu no cientēva puses, klepiņš pat sāka nikni vicināt zobus.
tad es viņu, protams, izmetu no gultas, bet nu fakts paliek fakts - nav šaubu, ka mūsu mazais klepiņš ir īsts cīnītājs.