Klejotājs - Darbi.4

Sliktais cilvēks

Man nepatīk, ja suņi rej. Un uz mani. Es vispār uzskatu, ka tie rej tikai uz sliktiem cilvēkiem. Pat visniknākais suns stāv mierā pie labsirdīgā. Un ikreiz, kad kāds rej uz mani, es cenšos to pielabināt. Dažreiz izdodas. Bet vienu reize bija savādāka.

Viņa sēdēja uz ielas. Ietinusies kaut kur rautā vatenī, biezās, novazātās džinsa biksēs un izspūrušiem, sirmiem un netīriem matiem. Tai pretī bija vecs deserta šķīvis, kura malas bija apdrupušas. Naudiņai. Un dažreiz, kad viņa uz ielas nesēdēja, tas kalpoja kā dzeramais šķīvis. Sievietes melnajam puskranča, pusvilka sunim. Viscaur melnam, tikai ar sirmu šlipsi zem skausta.
Viņš bija mierīgs. Šad tad uzrēja garām braucošajiem velosipēdistiem. Pareizāk sakot, uzkauca. Taču reizēm suns arī rēja. Un tajos mirkļos ubadze, cilvēkus, ko tas aprēja, nopakaļus sauca par ļauniem.
- Ļauns cilvēks, ļauns cilvēks... – viņa riebīgi teica. Lieliska taktika, kas nākošreiz tam pašam cilvēkam maksāja kādu grasi.
Un tad pienāca mana kārta.
Es gāju garām. Un, protams, suns sāka riet. Jau no šā mirkļa man kļuva neomulīgi, bet kad viņa atkal sāka zākāk „ļauns cilvēks” es nobijos.
- Ko muldi? – es viņai atcirtu.
- Pat suns aprej. Tādiem melna sirds, melna sirds...
- Kādiem tad? – es sāku baidīties vēl vairāk.
- Tādiem kā jums. Naudas vergiem. Sapuvusi.
- Un kā tad man, vecen, tagad vajadzētu darīt?
- Nu varētu kādu monētiņu iedot...
- Ooo! Ko vēl negribēsi? Pašai tā sirds sapuvusi! – es izspļāvu, bet suns tik sirdīgi kauca.
- Man ta sapuvusi, bet tev vēl pūst.
- Ko tu ar to domā?
- Es vairs nespēju neko labot, bet tu vēl, muļķi, spēj...

15.septembris. 2008