... ([info]adore) rakstīja,
@ 2015-11-11 07:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dažreiz mēs saaugam ar cilvēkiem vairāk, nekā mums liekas. Ik pa laikam man uzmācas domas un ilgas pēc M. Ne pēc tā M., kas ir sadzīviski, kas ir mūsu nesaskanīgās attiecības, bet drīzāk pēc tā stāsta, kas ir viņā. Jo vairāk par visu cilvēki man ir stāsti, viņu pašu stāsti. Un M. ir stāsts par mazu puisīti ar dūmojošu krāsni lauku mājās, kas piesūcina drēbes ar aromātu, par kuru var izsmiet skolasbiedri, stāsts par divu gadu dzīvi bez elektrības, kas puisēnam sabojā redzi, mācoties sveču gaismā, stāsts par ietiepīgiem un prasīgiem vecākiem, par tēvu ar siksnu, par māti ar vēlmi viņu kontrolēt, stāsts par cīņu. Un šis mazais puisītis joprojām cīnās par vietu zem saules, par atzīšanu, par panākumiem, par iespēju nebūt apsaukātam un izstumtam, šis puisītis bezcerīgi cīnās par mīlestību. Kā pamatā mēs visi. Un es domāju, ka ir savādi, ka es to visu zinu līdz kaulam, ka es viņu tomēr pazīstu. Un varbūt M. stāsts mani vienmēr uzrunājis,tāpat  kā visu izsmieto un izstumto stāsti, jo arī es biju tāds bērns. Bet... Mēs beidzot esam aizgājuši. Jo nevar dzīvot aplī, kas nekur neved. Un šajā dzīvē mums patiesi jābūt labākajām iespējamām sevis versijām, šajā dzīvē mums patiesi jāuzzied, citādi mēs nododam šo velti. Bet viņš ir manās domās, joprojām, viņa stāsts ir manī.


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?