Pretoties tam, kas notiek, ir bezjēdzīgi. Tas tikai atņem spēku. Notiekošajam vienkārši jāļaujas. Es nevaru runāt ar M. un izskaidrot, kā es jūtos. Kad mēģinu, visa viņa atbildes reakcija ir mēģinājumi izvairīties no sarunas, mērkaķošanās un centieni mani iepriecināt seksuāli. Tomēr es jūtu, ka mans prāts neatslēdzas pat mirklī, kad beidzu zem viņa, kad jūtu viņa orgasma impulsus, kas piestrāvo mani, un mani pašu pārņemošās spēcīgās baudas trīsas. Prāts turpina domāt par to, ka viss šis ir neērts, mūsu ķermeņi, mūsu aizvien vecā, neatrisinātā ķēpa. Mēs katrs ieņemam noteiktu lomu viens otra dzīvē. Mēs esam kā neizdošanās sabiedrotie. Kā pavedieni, pie kuriem pieķerties dzīves scenārijā, kas galīgi neatbilst mūsu iedomām un iztēlotajam. Mēs saprotamies tajā līmenī, kurā dzīve nav tāda, kā mēs to vēlētos. Bez vārdiem, bez pārrunām mēs esam vienoti tajā sfērā. Un tādēļ mēs esam iesprūduši. Jo neesam palaiduši vaļā iedomas par to, kādai vajadzētu būt dzīvei, kādiem vajadzētu būt mīļotajiem, attiecībām... Mēs neesam mīļotie viens otram, mēs esam skumju sabiedrotie. Mēs esam izkopuši viens otru kā senu, kaitīgu ieradumu, pie kā atgriezties atkal un atkal, kad izjūtam niezi. Bet nogriešana kā ar nazi nelīdz, tā nekad nav atbilde, risinājums. Patiesā izeja ir vienkārši noticēšanā. Līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu. Ir jānotic, ka vari vairs nesmēķēt, ka patiesi to spēsi, ka tev vienkārši izdosies, tik vienkārši, cik vienkārši vien tas iespējams uz šīs pasaules. Tāpat saģērbjoties un aizejot no viņa gultas vakara tumsā, es arī zināju, ka problēmas patiesībā nemaz nav. Ka jūra, kurā grimstu, ir tikai mana prāta projekcija. Es neesmu atkarīga, mani nekas šeit vairs nesaista, netur. Es varu vienkārši vairs nekad nepaņemt vēl vienu cigareti. Man tikai tas vienmēr jāatceras. Ja vēlos. Ja patiesi vēlos vairs ne.