Manī vienmēr konfliktējusi manas fantāzijas radītā pasaule un realitāte. Mans prāts mēdz uzburt ainas par to, kā gribētos, lai būtu, dažkārt nomierinošas ilūzijas, sapņojumus, lai nedaudz piesegtu to, kā nav. Ielīst vienai aukstā gultā un mazliet domās iztēloties, ka neesmu viena. Bet reizē realitāte ar mums notiek negrozāmi un neizbēgami, tāda realitāte, kāda tā ir, un, kā māca dažas gudras grāmatas, no notiekošā nedrīkstētu bēgt. Nedrīkstētu meklēt aizmiršanos ēdienā, alkoholā, gadījuma seksā, sociālajos tīklos, savas iztēles apskāvienos. Mums būtu jāpaliek Šeit. Bet liekas, mēs visi to vien darām, kā meklējam aizmiršanos. Kur tikai palūkojies, cilvēki meklē ceļu prom no realitātes. Mēs nemitīgi alkstam kādas izklaides, kādu aizmiršanos no tā, kas patiesībā ar mums notiek. Daļēji tādēļ mēs esam nīgri, nelaipni, neapmierināti. Jo dzīvojam idejā par nepiepildītu dzīvi un trūkumu, tā vietā, lai vienkārši pieņemtu visu notiekošo, pieņemtu tādu, kāds tas ir. Varbūt mums vairāk jātrenējas realitātes pieņemšanā bez gaidām un priekšnoteikumiem, bez iedomām par to, kā vajadzētu būt.