gāju pa ielu šodien, un nespēju domāt ne par daudz ko citu, kā tikai to, cik nogurusi jūtos, dienai neesot pat vēl galā, turklāt ar gandrīz pieklājīgu gulētiešanas laiku un miega daudzumu, un tieši tanī brīdī aiz muguras dzirdēju kādu meiteni sakām otrai : i don't know why i'm so tired these days. i think it's the weather.

lektors pirms semināra šodien, kā allaž, runāja interesantas lietas par ikdienišķiem tematiem, kas manu interesi piesaista kā pie saldumiem, bet, par cik es nekad diskusijās neiesaistos, pavērsās pret mani, un jautāja: and what do you think about the elections? un man bija pavisam godīgi jāatbild, ka es neko par tām nezinu. es dzīvoju absolūtā ziņu izolācijā. es ne par ko neinteresējos, un neko nezinu. par vulkānu islandē es uzzināju caur universitātes e-pastu, kurā kursa adminstratores atbilde uz kādas meitenes jautājumu par pagarinājuma piešķiršanu disertācijai aizkavējušā lidojuma dēļ tika netīšām izsūtīta visiem kursa studentiem.

vakar biju vistuvāk ugunsgrēka briesmām nekā jelkad. pēkšņi izdzirdu kliedzienus no virtuves (virtuve atrodas viena soļa attālumā no manas istabas, tik mazs ir mūsu dzīvoklītis,un virtuves siena ir viena no manas istabas sienām), sākumā nepievērsu vērību, tikai, kad kliedzieni nerimās, es devos uz virtuvi, un ieraudzīju liesmas. lielas liesmas. nekas, paldies Dievam, nedega, liesmas bija tikai katlā, kurā soo bija ielējusi trauku mazgājamo līdzekli un uzlikusi vārīties (nekad neticiet interneta pamācībām - kā tikt vaļā no piedeguma katlā), bet sajūta bija tāda, ka jebkurā brīdī tu vari pazaudēt visu. visu, kas tev fiziski pieder. un savu dzīvību. ja soo nebūtu pie rokas bijis pilns ūdens filtrs, ar ko viņai veiksmīgi izdevās apdzēst liesmas, iespējams, iznākums būtu bijis diezgan bēdīgs.