Nesen IG bija anonīmās atbildes uz jautājumu par sajūtu, kas cilvēkiem pietrūkst, un kāda māte bija atbildējusi, ka viņai pietrūkst tā brīvības sajūta, kas bijusi pirms (ļoti gaidīto) bērnu piedzimšanas. Man šķita tik normāla, nekaitīga un - galvenais - ļoti bieži dzirdēta frāze, līdz atvēru komentārus. Tiešām biju pārsteigta par samazgu daudzumu (ieskaitot no sērijas "tie bērni ir pelnījuši citu māti"); likās, ka normālu vecākošanas nogurumu un arī pēcdzemdību depresiju saprot gan liberāļi, gan konservi, vai vismaz tāds iespaids bija radies (citādi par to, kā ar to cīnīties).
Toties viens no ne-samazgu komentāriem kopš tā laika tā arī nav izkritis no prāta: [this is] an important alert. We should stop romanticizing parenthood. Absolūti, 100% jāpiekrīt. Mūsdienu, nezinu, varbūt pēdējo 5, varbūt 10 gadu sabiedrībai, vienaudžiem principā, piemīt tendence izkropļot to bildi, ko mēs paši par šo savu dzīves daļu radām un rādām, un tas ir milzīgs lāča pakalpojums gan pašiem, gan citiem. Doma jau pārsvarā ir laba, bet rezultātu ziņā nekā daudz laba nav devusi, un zināmu iemeslu dēļ mēs to atsakāmies skaļi atzīt.