šo lasīt kategoriski aizliegts, jo to es kārtējo reizi pārpublicēju no draugiem.lv
Es uzkāpu ar pliku pēdu lētai skrituļslidai, kas tāpat kā es atradās tumsā, tādēļ mūsu saskriešanās bija neizbēgama. Tagad man ir pāršķelts pirksts, un pašā šķēluma jēlajā vidū spilgti zaļa, dezinficējoša švīka.
Izbaudu ilgstošas nekā nedarīšanas skumjas, un mans garstāvoklis mijas no pašpārliecināta līdz pašiznīcinošam. Pat horoskopā norādīts, ka šī ir ilūziju tapināšanas un sabrukuma diena. Paralēli manām nerimstošajām skumjām, Ēriks Niedra mazajā televizoriņā, kas atrodas man aiz muguras, taisa vaļā Allways pakešu paciņu. Un pēc tam viņš saka "Visu labu", to es nolasu no lūpām, jo mazajam televizoriņam ir izslēgta skaņa. Es vieglprātīgi tērēju enerģiju, lai turētu sev aiz muguras televizoru ar izslēgtu skaņu tikai tādēļ, lai tad, kad sadomāju pagriezt pret to seju, ieraudzītu Ēriku Niedru un viņa pakešu paciņu, un viņa visu labu uz lūpām. Es esmu kā mans pāršķeltais īkšķis, uz kura ir gandrīz neiespējami pamanīt zaļu švīku, jo tā mīkstākā daļa ir piespiesta pie kurpes zoles. Bet uz otras daļas kaut kāds tur sabiezējums, kas aug garāks tikai tādēļ, lai to nogrieztu īsāku. Es esmu kā Ērika Niedras Allways pakete paciņā, kuru viņš izņem no iepakojuma, lai nekad pats nelietotu. Varbūt vienīgi tad, kad dosies kaut kur dziļi ūdeņos un ievietos to savā zābakā, lai uzsūc mitrumu. Un, runājot par zābaku, atkal jāgriežas pie īkšķa. Līdz ar to aplis ir noslēdzies.