tiešām tas viss ir nodzīvots šajās desmit dienās. biju ļoti laimīga par ciemiņiem, lai arī daži bija nelaipni pret citu. pārkārtojām dzīvokli un sajutos kā ārzemēs. biju uz 1 teātri, 1 koncertu, 1 biznesa tikšanos, 2 tusiņiem, sagaidīju 1 ziemassvētkus un 1 jaunogadu - šogad kā nekad, viena pati tumšā istabā skatījos pa logu salūtu (mana rajona nabadzīgie ļaudis šāva mazas, zemas raķetītes, kas neuzvilka pāri koku galotnēm). 2. janvāra rītā Centrāltirgū pie autoostas vīrietis ļoti garos vaļinkos (visskaistākie apavi) spēlēja bajānu un rāva latgaļu tautasdziesmas un krievu romances tā, ka varēja dzirdēt 500 m rādiusā, viņa iespaids bija tik stiprs, ka apstājāmies interesēties. izrādījās, ka viņš ir no folkloras kopas "Maskačkas spēlmaņi" un pārdod arī ierakstus, var nākt arī dzīrēs spēlēt. uz ieraksta vāciņa izrādījās, ka tas bija slavenais nacionālists Ansis Ataols Bērziņš, es nezināju, viņš skaisti dzied un mīl maskačku. vajadzētu vasarā sarīkot koncertu tajā estrādītē, kas ir uz kapsētas pretim manai mājai. tad vēl vakar pēc 21.00 apciemojām telšu pilsētiņu, kur teltī nr.2 bija jāpaņem sūtījums. ļoti nobrīnījos, ka ap ugunskuru skanēja tikai krievu valoda un cilvēki bija labi gērbti. viena sieviete bija atvedusi bērnus un lūdza lai parāda telti. iemītnieks, pie kura gājām, teica, ka viņiem ir apriebies, ka visi uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vēl tos pašus vēlējumus - "turās, mēs ar jums". turās, mēs ar jums.