karuselīc
vai ieva jūk prātā? nē, tas nu būtu smagi pārspīlēts.
vai ieva ir drusku pazaudējusies? jap, tas jau ir tuvāk pie siles - sienas dreb.
man vienkārši nesanāk izrēķināt, vai sistēma ir līdzsvarā. sajūtas buksē, bet šajā frontē savu lomu spēlē arī egoisms.
vispār biju aizmirsusi, cik sarežģīti ir runāt riņķī un apkārt, kad gribas bliezt naglai pa galvu, tāpēc visticamāk man te nepietiks ne spēka, ne pirkstu veiklības, lai līdz galam pieturētos pie lietu vārdā nenosaukšanas principa.
un vispār es neesmu tas cilvēks, kurš ķers otram pie rīkles, lai saglābtu savu ādu. joka pēc es gan plivinos ar rokām, reizēm trāpot kādam pa seju vai ar celi kājstarpē, bet puslīdz būtiskos kontekstos pārāk nesargājos. man domāt, ka pieredzot sāpju atgriezeniskumu, pazūd bailes ciest. nu, ne tā, ka baigi gribās, tāpat jau ej kā ledainā strautā, bet nav vairs bail, jo zini, ka pāries. turi acis un ausis vaļā, kaut skaties caur asarām un klausies caur paša šņukstiem, bet paliec klātesošs un spriestspējīgs, līdztekus ļaujot notikt visam, ko vadīt nav gluži tavā kompetencē. piedzīvo. nebēdz. kaut kā tā pa pusei esmu iemācījusies - what didn't kill me just made me tougher.
bet kāpēc es to te rakstīju? āā, greizsirdības sakarā. es par to puslīdz beztēmā diezgan daudz domāju pēdējās dienas un esmu nonākusi pie izpratnes, ka viens no greizsirdības aspektiem ir pašaizsardzība (zinu, zinu, tad ta nu ameriku atklājusi! bet nu, runa ir par saprašanu, nevis zināšanu). tā gan bloķē analītiskās spējas, bet vismaz pasargā no šķietami nevēlamām izjūtām. šāda stratēģija nesaskan ar maniem personīgajiem mērķiem, tāpēc suni glaudu no astes. kas sanāk? drebošas sienas un asas sāpes krūškurvja ceturtajā dimensijā. pagaidām. un mēs jau arī pagaidām, bet floridas smiltīs vaļi metušies.