Vakar ciemojamies pie draugiem, kuriem ir trīs bērni, kopumā mazāki par mūsējiem. Viņi pārdevuši dzīvokli un nopirkuši māju laukos. Glāžšķūnī :), ja kāds zina tādu vietu. Aprakstīta Zaļajā zemē :D Māja ir ļoti dīvaina. Tur ir veca zema lauku māja un tai cieši blakus piebūvēta jauna māja, celta kā puse. Proti, projekts paredz divas tādas puses kopā, un tad tas varētu pēc kaut kā izskatīties, bet reāli otrā pusē ir vecā zemā māja, kurai turklāt tagad ir nozāģēts gals, lai varētu tikt klāt siltināt jaunās mājas sienu. Rezultātā pa vidu abām neatbilstošajām pusēm ir divus metrus plata sprauga.
Ieeja mājā bijusi caur garāžu, un visa pirmā lielā telpa bijusi garāža. 38 kvadrātmetri. Tālāk maziņa virtuvīte, un vēl augšā trīs istabas. Viņi, protams, uzreiz pārtaisījuši garāžu par lielo istabu. Nojaukuši sienu starp virtuvi un gaitenīti. Izremontējuši augšā istabiņas bērniem un vecākiem. Māte pati uztaisījusi žogu, lai bērni neizskrien uz ceļa. Iestādījusi rozes un saulespuķes. Jā, vēl tur ir pagalms, dārziņš un smilšukaste bērniem. Viss ir tāds rudenīgi skaists un dzestrs. Pamazām satumst. Bērneļi veļas pa āru paši, saģērbti plānāk nekā mūsējie. Tādi apmierināti. – Man vairs negribas viņus piekaut, - saka māte. – Jo es viņus tik daudz neredzu.
Un tad ir pica un kūka un tēja, un sveces uz galda, un viņi skaita lūgšanu pirms ēšanas, un es brīnos, cik dabiski viņiem tas viss sanāk.