tā ir reālā dzīve, yo
ir lietas, kuras es nesaprotu līdz galam :
1) kāpēc man, studijas alkstošam, patriotiskam pilsonim gandrīz trīsreiz jānolauž kakls netīrītu gājēju celiņu dēļ, ejot uz savu fakultāti no tramvaja
2) kāpēc ir cilvēki, kuriem mans nozaudētais telefons ir traģiskāka epopeja nekā man pašai (jo mani nevar dabūt rokā, jo mani nevar sameklēt, jo mobilais telefonos ir vajadzīgs, lai es vispār nerunājot muļķības etc)
3)kāpēc dzīvojot dzīvi, kurā nevienam nedari sliktu, centies nevienu neapbižot nevienā caurumā vai substancē, tomēr ir cilvēki-problēmas, kuri tevi drāž par visu slikto ko tu neesi izdarījis, vai vēl labāk, par to, par ko tu vispār nedomā, jo tu esi savā attīstības pakāpē augstāk nekā otrs cilvēks, bet viņs tevi tomēr centīties izdrātēt par tādām lietām kā tējas biezumi vai putekļi uz gaismas slēdžiem

es te lasu vienu angļu garo noveli (īsiņu romāniņu) par filozofiju un atcerējos, ka viens cilvēks teica, ka tu vari būt laimīgs jebkurā mirklī. es esmu laimīgs. tikai ne tad, kad man lej svešus sūdus uz acīm un es esmu so confused, jo nesaprotu, kāpēc tās ir manas acis.
vēl grāmatiņā ir par to, ka risinot situācijas (problēmas), vienkārši jāizvēlās vieglākā pieeja.
grāmatiņā ir vēl dažādas jaukas lietas.