Mēs nejauši satikāmies ballītē. Pelēkā, piesmēķētā telpa bija pilna ar maniem draugiem, dažiem viņa draugiem un daudz svešiniekiem. Es biju savā labākajā elementā - nemierīga, kustīga kā uzgriežamais vilciņš, ar izaicinošām dzirkstelītēm acīs. Neprātīgi dejoju, skaļi smējos, runāju, ķircināju, provocēju apkārtējos un ik pa laikam mūsu skatieni sastapās, apmainoties noslēpumiem.
Pusčetros no rīta es devos projām, viņš sēdēja viens pats un smēķēja, kad piegāju atvadīties. Es zināju, ka nākamā tikšanās vai nu pienāks pēc ilga laika, vai nepienāks vispār. Pieliecos, iečukstēju viņam ausī: "Atvaino, bet negribu nožēlot, ja to tagad neizdarīšu," un nebrīdinot maigi noskūpstīju viņu uz lūpām. Viņš nekavējoties pievilka mani tuvāk un atbildēja skūpstam, tas ievilkās. "Ja tas tūlīt nebeigsies, es tevi aizvilkšu uz tualeti un tur notiks sliktas, sliktas lietas," un mani zobi viegli iecirtās viņa ausu ļipiņā.

Tad es pamodos.

Kā es varu zināt, ka vispār pastāv tāda mīlestība, pēc kādas ilgojos, ja nekad tādu neesmu saņēmusi?