vispār es par makferinu kaut ko gribēju ierakstīt, bet nav jau, ko rakstīt. vienīgi tas, ka mūsu kosmosiešiem pieklibo i dziedāšana i skatuves stils. un vienīgi tas, ka man milzīgs prieks (kā es baudīju mūžīgās kauna sajūtas klātneesamību!) par zāli, kas labi nostādītās balsīs ar uzviju izpildīja visu, ko vien māxlinieks lika, kā likās, sagādājot viņam normālu prieku. zāle spēja producēt arī vairākas dejotājas, kas, demonstrēdamas lielisku humora izjūtu, izpildījās vienkārši pārsmieklīgi. par pašu meistaru un viņa izpildījumu tiešām nav, ko teikt, jo par to vienkārši nav, ko teikt, jo jebkuri apzīmējumi to - stāvošu ārpus visa - kaut kur ieliktu. beigās zāle nebija piesātināma, auroja un rībināja pēc vēl, līdz makferins ar daiļrunīgu phe! sniedza i love you jesus. nē, es jau par daudz esmu pateicis.