gribas izdzēst cibu un sākt no jauna, bet vai tam ir jēga?
Protams, ka ne.
Dzejas slams, bija kas neplānots un tiešām pietrūcis. R uzaicināja, jo viņa draugu lokā īsti nebija neviena ar kuru aiziet (tāpēc aizņēmās no A) un man prieks, ka tā.
Uz skatuves viņiem visiem bija kas kopīgs. Kad nostājies publikas priekšā, bieži gadās publiku nemaz nesaskatīt un tāpēc it kā lasīt vai deklamēt dzeju tumsai.
Atmiņā iespiedās Zefīrs, Jūlijs, gotu meitene (Aiga?), čalis no Daugavpils, Artūrs un, protams, arī pārējie (Mammīte un pirmā meitene ar dzejoli par laikabiedrenēm-smēķētājām).
Artūr, tev izdevās. Lai arī jau kādu laiku neesmu lasījusi neko, kas nebūtu saistīts ar materiālzinībām vai fiziku, tomēr šķiet, ka dzeju vēl sajūtu, kad ir ko just.
Domāju par tavu naglu un koka zaru. Man ir aizdomas, ka neesmu vēl iemācījusies atkāpties no savas dzīves naglām. Šķiet, ka tā plaisa dzīst briesmīgi lēni un ja vispār.
rīt gribu tikt līdz prozas lasījumiem


šķiet, pamanīju sevi no malas
un kā jau vienmēr, kad tā notiek,
izskatos saraustīta un nogurusi no tās kārtības, kuru cenšos uzturēt