kādu dienu, kad mājās nebija neviena, kas ar saviem iznīcinošajiem komentāriem par teletūbijiem man traucētu vērot tādu nemuzikāli izklaidējošu raidījumu kā talantu fabrika vai kānutastagadsaucas, izmantoju izdevību, savārīju tēju, sasmērēju ievārījummaizes un nosēdos vērot vakara superšovu. mhmm jā, sākumā bija jautri. jauniešu pašsacerēti teksti pie mūžveciem popsīgiem meldiņiem. dziedāšanas vietā - mutes plātīšana finiera pavadījumā. fona dejotājas - viena tieva, otra ne tik tieva (tas radīja iespaidu, ka skatuve šķiebjas uz vienu pusi). pilnīgs beztalants iestudētajās saruniņās pēc katras dziesmas. knapi no skolas sola nokāpušie jaunieši mēģina pikanti jokot par sievām, vīriem un erekcijas problēmām. ticamības momenta nekāda. par centību - pieci. notika arī vecā labā balsošana. bet par sneiku, kas brīžiem bija manāms tajās pēckoncerta saruniņās un bija daudzmaz ticams, balsot nevarēja. tāpēc šis prieks man tomēr izpalika.

kad pēc nedēļas man atkal gluži negaidīti radās iespēja atkārtot šo izklaides vakaru, mani gaidīja vilšanās. sapratu, ka vairāk par vienu vakaru šim pasākumam vienkārši nav iespējams veltīt. sāk mesties zosāda jau n-to reizi dzirdot jauniešu pašsacerētajos tekstos tādus vārdus kā foršiņa, kruta, džekiņš un tamlīdzīgi. vārdus, ko iemācās bērnudārzā un uz pamatskolas beigām aizmirst. diemžēl šiem jauniešiem tas vēl līdz šim nav izdevies. iespējams tādēļ, ka nav bijusi iespēja iemācīties pieaugušo cilvēku vārdus, lasot, piemēram, grāmatas vai kaut vai avīzes. un mūžīgi mūžos viņiem būs lalināt mazu bērnu valodiņā. mutes kustības, kuras neviens pat necenšas izpildīt sinhroni ar finieri, lai kaut vai radītu man ilūziju par dziedāšanu uz skatuves, liek sāpēt zobiem. sneiks uz jauniešu fona sāk likties kā mūžsens, nopelniem bagāts un tautas atzīts teātra mākslinieks.

nācās skatīties sipenieces šovu. tur vismaz jakušonoks un marhils klavieres pa īstam spēlē.