no būdas iznāca orangutans. viņš kā parasti nejutās pārāk labi (jo pārāk labi justies vispār nav veselīgi). tikai šoreiz viņa jocīgās sajūtas pastiprināja divas vienības neziņas:
1)kāpēc viņš jau ir nomodā, ja pulkstenis rāda desmit pāri desmitiem?
2)kāpēc viņam ir pārskrāpēta uzacs? (spoguļa viņam nebija, tāpēc vēl viens jautājums ir - kā viņš to varēja zināt, bet šo jautājumu mēs nerisināsim)

principā arī atbilde uz pirmo jautājumu nav svarīga, jo agrāka pamošanās parasti nedraud ar asins saindēšanos un tamlīdzīgām ziepēm. tā kā šī detektīvstāsta pamatā būs uzacs rāvēja atrašana, tad orangutans nolēma izpētīt aizvadītās nakts notikumus, kaut arī nekādas sajēgas par pareizu detektīvismu viņam nebija. viņš rūpīgi uz lapiņas pierakstīja visu, ko darījis iepriekšējā vakarā. tiesa, viņa atmiņa tāpat kā uzacs bija ievainota, tādēļ šiem datiem īsti nevarēja uzticēties. pēc tam viņš lika uz lapiņas sarakstīt savus vakara stāstus un novērojumus saviem būdas biedriem: donaldam dakam (pīlei) un pūcei (pūcei). abiem putniem savu atskaiti jau vajadzēja rakstīt kā dažādu alibi apkopojumu, jo, kamēr viņi nebija pierādījuši, ka viņi ir nevainīgi, viņi tika uzksatīti par tiem briesmīgajiem neliešiem, kas ievainojuši orangutanu, jo kaut kā pāri šķelšanai nav nekā labāka par kārtīgu putna knābi.