un es nācu atpakaļ un domāju, ka es jūtos tā.. it kā es ietu kopā ar aklu cilvēku. nu, goda vārds. ka es eju un visu laiku viņam stāstu.. es viņam stāstu visu, ko es redzu, lai tikai neko nepalaistu garām. es saku, ka magones jau ir nobirušas un tagad lauks ir zaļš. es saku - saule spīd uz asfalata un pakalns asfaltētais izskatās kā ūdenskritums, ka asfalts pašlaik pretī līst.. un tad es pagriežos un saku, ka gaiss ir kā nogulēts bērna vaidziņš.. bet tai mirklī saprotu, ka tas cilvēks.. ja viņš tiešām ir, tad viņš jau to zina, jo viņš taču ir tikai akls.. un arī putnus viņš droši vien dzird, ja nav kurls.. es nezinu.. jo viņš ir arī mēms.. bet taču gaisu.. gaisu viņam vajadzētu..
ai, bet kam es to stāstu vispār..