The axis of good and evil
"Ļaunums" ir izvēles kategorija. Pat "mazākais ļaunums". Un cik ļaunai jābūt pagātnei, lai iespējamas vairs būtu tikai ļaunas izvēles? Ja attiecības sakārto tā, ka visas iespējamās izvēles ir noziedzīgas vai suicidālas, tad iespēja, ka tajās parādīsies kaut kas labs, ir novesta līdz minimumam.
Cilvēki tic, ka "varas" attiecībās, valstisma izkārtojumā var notikt kaut kas labs - jo viņi atsakās no izvēles. Ļauna izvēle psihei ir tik traumējoša, ka cilvēki, saprotamā kārtā, mīļā miera labad atstāj attiecību izvēles "varas" rokās, kas nozīmē cilvēcisko attiecību pakļaušanu nedzīvam, savtīgam aparātam, kura funkcijās neietilpst un nevar ietilpt cilvēciskās vajadzības. Šī aparāta prioritātes ir resursu sūknēšana, augšana un pašaizsardzība. Un tas notiek, izmantojot cilvēku neizdarītās izvēles, kuras tādēļ vairs var būt tikai ļaunas, tikai kaitīgas cilvēkiem un dzīvajai dabai - pakārtotas mērķim pakļaut un izmantot.
Valdniekiem saplēšot vēsturi, sašķeļot sabiedrību paaudzēs, iedvešot "carpe diem" zaldātu tipa mentalitāti, kas mudina izspiest maksimāli intensīvu pieredzi no brīžiem, kas paliek pāri starp kalpošanām, cilvēki dabiski zaudē interesi par pagātni un nākotni, zaudē interesi par izvēlēm, kuras laika, telpas un attiecību mērogā pārsniedz piektdienas vakaru vai stundas radiusu ap ikvakara seriālu. Bet formāli attiecības ārpus šīs izolētības pārveidojas aizvien žņaudzošākās figūrās. Un, pat ja kāds gribētu to mainīt, gribētu iesaistīties, lai ar savām izvēlēm to vērstu par labu, ar katru izvēli viņam nāktos nodarīt kādam pāri. Katrs "mazāk ļaunais" lēmums tik un tā kādam nodara pāri - pat ja šādas izvēles samezglotajā ļaunuma kamolā būtu viegli aprēķināmas. Tā noziedzīgi grupējumi iesaista un pakļauj biedrus - panākot, ka tie izdara noziegumu, īstenojot pasīvu un ar katru izvēli augošu šantāžu, līdz vislabsirdīgākais dalībnieks jau izpostījis tik daudz dzīvju, ka sirds smagumā nocietinājies tik ļoti, ka vairs nejūt sākotnējo dzīvības impulsu, kura mudināts reiz ir vēlējies kaut ko tajā mašīnu/cilvēku kara ārprātā mainīt.
Varbūt kaut ko mainīt var tikai milzīgs skaits ļoti naivu censoņu, kuri visi reizē šturmē aparātu un, izspieduši jau saskrūvētos iznīcības mehānisma kloķus un klaņus, pēkšņi apjēdz, ka tieši pati "varas" ideja, bezpersonisku, abstraktu, vardarbīgu risinājumu uzspiešana novedusi mūs pie stāvokļa, kurā dzīvie kalpo mirušajiem, bet mirušie kalpo kaut kam, kas nekad nav bijis dzīvs. Varbūt, meibī, perhaps, varbūt tas būtu gana redzams gājiens, kas pārrautu pastāvīgo hipnozi, kurā savu vergu gaitu turpina mašīnu kalpi, it kā cilvēki - cilvēki bez izvēles. Bez labas izvēles.
Bet ja ne aizmirsties, ja ne aprobežoties, ja ne padoties, ja ne sastingt - tad kā? Sakiet, kāds būtu tas cerību stariņš - no kurienes viņš krīt? What's with the crack, the crack that's in everything? Does it ever really crack, does the light ever really get in?