|
[5. Maijs 2009|14:02] |
par ūdra gabalu. pēdējo reizi vizinādamies ar vilcienu maršrutā rīga-aizkraukle, attapos, ka latvju žurnālprese taču ir tik piedzīta ar mārketingu, ka ļaužu vairums lasa, apriori sagaidot, ka raksts viņiem kaut ko piedāvā, iesaka. ja gabals par personu, kuram vielas rotā dzīvi, tātad tiek piedāvāts lietot vielas; ja par vīnogu kauliņu ekstrakta lielisko iedarbīgumu pret ādas novecošanu - tātad attiecīgo formulu saturošos kosmētikas produkti, aifoni, klijas, ekoloģiskās džīnas, moriseja koncertbiļetes, geokashings, teniss, ceļojumi uz bornholmu, argentīnas vīni utt. es pat neatceros, kas tā par bilžu burtnīcu kioskā bija paķērusies wu, taču rakstu - nu, rakstu-rakstu, publicistikas tur nebija vispār. 85% gadījumu ieteiktais materiāls ir nopērkams par naudu. sekojoši, žurnālu lasīšana ir izklaidējošā formātā ietērpta zināšanu ieguve par to, kā persōnīgo naudu labāk izlietot.
nav brīnums, ka ļaudis komentāros sacepas. |
|
|
Comments: |
bet pasaki, ko dom par to Rudaka rakstu. ja paņem klātim vēl Rokupāciju, tad stāsts izveidojas jau pavisam insants...
rokupāciju neesmu lasījis. bet rakstam nav ne vainas - gana distancēts un neitrāls ietvars ūdra paša samuldētajam. rupji sakot, man bija varbūt nedaudz lūrīgi interesanti, īpaši ņemot vērā, ka esam gandrīz vienaudži, un pāris vasaras mataini dziedādami esam arī pa svēra baseinu dzīvojušies - tajā laikā, kas šamais LU studēja un bija nupat kā no pekinas (vai taibejas, neatceros) atgriezies. kādreiz uz ielas sveicinājāmies. bet tagad, šķiet man ir žēl par to kaktu, kurā ir nonācis viņš, kas tieši tāpat visdrīzāk ir arī otrādi, tā-teikt abpusēji. ieraksts gan lielākoties bija par komentētājiem, kas visu paņēmuši tā cieši pie savas personīgās ādas. cirks, vārdsakot. ne mirkli nešaubos, ka RD un UR tieši to arī vēlējās panākt.
tad jau būsim viens otram strūklakā cīgas un aliņu streļījuši :)
bet raksts man patika. tiesa gan, man vienmēr ir paticis, ka viņam nav tā bremze "pie mums pieklājīgā sabiedrībā narkotikas nelieto, tb lieto, tikai kad par to jārunā, tad ni un ni, nekā nezinu, nu vienreiz pamēģināju"
interesanta ir iespēja, ka tajā šausmīgi senajā baseina laikā mēs varētu būt bijuši kaut mazbišķiņ pazīstami
ca. 94.-96. gadu vasaras. m?
ja neko nejaucu, es tur biju 95 - 97 (man iet grūši ar gadaskaitļu atbilstību reālajai dzīvei). Bet pārklājums sanāk.
tur jau tā lieta, ka auditorija nemāk šādus rakstus novērtēt. kad V. Andrējeva, kas izšņauc valsts & savējo naudu tajos automātos, tad pat daži politiķi to raksturo kā "neveiksmīgu hobiju"... nerunājot nemaz par akceptēto alkohola lietošanu "mērenās devās" un pīppauzēm, kā normālu korporatīvās sabiedrības sastāvdaļu... dazi tur būtu gatavi Ūdri ar visu ģimeni dzīvus sadedzināt, izlasot, ka meita piedāvā tētim uztīt džointu; nesaprotot, ka bērns šādām lietām nepiešķir, ļaunumu (ko piešķir sabiedrība), pat dara to aiz mīlestības pret tēvu. --- par īstiem māksliniekiem man joprojām ir viedoklis kā tajā "Kas atļauts Jupiteram..." bet tam ļoti var nepiekrist, jo svarīgākais jau ir subjektīvais skatupunkts...
| |