Garastāvoklis:	sore
Mūzika:	Bjork - Cover Me

The One Where She Feels Miserable

''Agnese, tikai vienu rindkopu vēl,'' es pati sev teicu, '' un tad pa ceļam uz mājām es nopirkšu tev tās gardās franču trifeles. Un tu atkal varēsi tās nepieskatītas nolikt savā istabā un pēcāk vērot, kā tās kūst uz paklāja kā aprīļa sniegs.'' Un sapratu, cik absurdi ir mēģināt piespiest sevi darīt to, ko patiesībā nevēlos. Vakara saule stiklotajā telpā rāmi meta sārtu gaismu uz klasiskā stila galdiem un krēsliem ar augstajām atzveltnēm, kas stāvēja glīti izkārtoti kā šaha figūriņas pirms izšķirošās partijas un šķita kādu gaidām. Bet šovakar neviens nenāks. Es sēdēju šīs greznās vienmuļības vidū un skatījos kā dzeltenie saules pavedieni rotaļājas ar milzīgajām stikla formām, un ar skatienu krāsoju melnbaltus kvadrātus uz spodrās grīdas. Pamirusī simetrija, tas, cik lēni un pelēcīgi tā elpoja, uzkrītoši harmonēja ar to tukšuma sajūtu, kāda drīz vien mani pārņems.
Es jūtos kā kucēns, kuru saimnieks sagrābis aiz skausta un ar varu piegrūdis purniņu pie viņa paša čupiņas paklāja vidū.

Aizvakar nervozitātes uzplūdā es negausīgi tvēru pēc pirmās cigaretes, kas gadījās man pa rokai. Pa rokai, par nožēlu, gadījās gaiši zilais L&M. Tas nebūt neizklausīsies smalki, bet, atnākot mājās, es metos iztukšot kuņģa saturu un tad nespēkā iekritu gultā. Vēl tagad nevaru atgūties no abstulbuma/nepatikas.