Man gribējās viņu pavest. Negaidot ieiet viņa istabā, klusi aizslēgt aiz sevis durvis. Tad pieiet klāt, sākt skūpstīt, ļaut, lai rokas klīst zem viņa krekliņa, lai tās slīd pār viņa silto ādu... Pamazām vilkt nost viņa drēbes. Gribējās sajust viņa ādas siltumu, vērot katru sīkāko muskulīti zem ādas notrīsam, kad es viņam pieskaros un kad viņa rokas pieskaras man. Jā, tieši tobrīd viņš bija viss, ko es vēlējos. Vienīgais, ko es vēlējos. Bez vārdiem, bez paskaidrojumiem, bez solījumiem un prātuļojumiem, nākotnes prognozēm. Vienkārši būt kopā tā, ka pazūd laiks, un nekad, nekad, nekad neattapties, nepamosties, neapstāties, neatskatīties, nejautāt, nebaidīties, nebrīnīties. Es gribēju mīlēt, gribēju pilnībā noslīkt tā cilvēka klātbūtnē, pilnībā iegrimt viņa smaržā, pieskārienos, esamībā.

Nekad, sasodīts.
Nekad.