Kamēr Edgars lasa pagalmā ogas,
Viņa dibenu ar binokli vēro Solveiga.
Viņa norūc: "Pērs Gints ir melis,
No viņa kārnā ķermeņa sanāk tikai falafelis.
Šis labi barotais kuņģis gados
Aizpildīs tukšumu manos vaigos.
Ielūgšu viņu uz grāmatu launagu -
Lasīsim Burdas un Staburagus."

Solveiga izcep vērmeļu pīrāgu
Un ielūdz pārrunāt jaunāko sāgu.
Salej tasītēs velnābola tēju:
"Tas tikai raspodiņš, kā es smeju."
Edgaram smeķis iet pie sirds -
Pusaugu gados bija tīri žirgts!
Eņģeļtauri nospēlēja debesu orķestrī,
Atgriezās ar suvenīriem, gādātiem utenī.
Vērmeles gan nebij' gaidījis viņš,
Pielēca kājās, tīri vai spirgts,
Uzkrita vēkšpēdus ar pakaļu irsim,
Pēc tam uzsēdās Morello ķirsim.

Solveiga ķer cimdus un lec tam lomam virsū,
Edgars domā, ka sadūris dirsu,
Spiedz kā meitene žurku aplokā.
Solveigai diktofons jau padomā.
Izvelk no kabatas runas aparātu,
Spiež, lai ieraksta šo jautro neprātu,
Kamēr velnābols eņģelī pārtop
Un Edgaram sniedz roku: "Hop!"
Tas ceļas kājās mesties bēgt,
Solveiga paslīd uz ķirša,
Nokrīt ar pakausi uz malkas plīts
Un nepaspēj pat noelsties.
Edgars sēc.

Khe khe!
Solveigas spoks, kā jau latviete, rēc.