KORIDA
arēnā izskrēja vērsis, matadors stāvēja, rokā tam bija sarkanā flaneļa drāna, roka šļaugani un nekustīgi karājās gar sāniem, acis neko neredzošas skatījās pāri arēnai, likās, to neskar apkārt notiekošais, arī bullis kā sastindzis norima, skatītāji tribīnēs viļņojās tālumā, kā akvārījā, arēna lēnām sāka griezties, pikadori mēģināja iekļūt ringā, lai iekustinātu gaisu, kurš sabiezēja, bet izrādījās, ka tas nav iespējams, jo gaiss bija sablīvējis tādā kā kupolā, izveidojot necaurejamu burbuli, kura vidū atradās matadors ar vērsi, iegrimuši apātijā, no burbuļa vidus augšup sāka celties sārti mutuļi, kas, veļoties pāri līdzjutējiem viegli sanēja, ietinot tos liegā mākonī, tie aizmirsa par nežēlīgo cīņu, kuru gaidījuši, bet ļāvās bezsapņu miegam, kurš izdzēsa nežēlību un dusmas, varaskāri un atriebību, tā vietā iesējot mieru un piedošanu, iekāri un maigumu. arī pikadori, iestrēguši kupolā, vairs necentās izrauties. no augšas arēna izskatījās kā milzīga, kūstoša cukurvate, migla turpināja vāliem velties pār arēnas malām un celties uz augšu. tas ilga kādu stundu, saldā smarža jau sasniedza tuvējos ciemus un viensētas, ieaijājot mazuļus un mājlopus diendusā, tad dūmi izklīda, arēna bija izkūpējusi līdz ar tiem, tikai tribīnes pielijušas ar skatītājiem kā vītušām neļķēm, joprojām atradās vietā, bet pēc pāris mēnešiem turpat, kur kādreiz asinis bija lijušas, uzziedēja īrisu lauks.