With love
Man ārkārtīgi patīk saņemt vēstules. Tās lasīt ir kā unikāls, gluži kā filmai nozagts mirklis, kur vienīgi papīra čaukstoņa un satura intriga pieder tev. Interesants ir pats process, kā pie vēstules tikt: plēst to vaļā ar rokām, izlīdzēties ar kādu tuvumā esošu asu priekšmetu, nazi, vai ar šķērēm... iespējams, papīrnazi? Lai vai kā, rakstīts vārds, lieku reizi pārdomāts, var izteikt tūkstoš emōciju un vēl simt lieku, pārsteidzīgu, noklusēt, kā arī pieminēt aplinku, izraisot patīkamu smaidu un tikai pozitīvas asociācijas ar rakstītāju. Un vēl markas un aploksnes - kas ir vēl cits stāsts.
Šeit man vēstules laiku pa laikam raksta vecvecāki. Protams, aploksnēs pienāk arī rēķini. Bet vēstuļu saņemšana no mājām tomēr ir kas skaists. Nemaz nerunājot par lielisku ziņu un skatījumu kopumu, ko nekad nebūtu uzzinājusi citā veidā, un ko parasti cits citam mēģinām raidīt ar skatieniem, mājieniem vai nodomājam, ka esam pasacījuši.
Varbūt tomēr ir lietas, kuras ir vērts sacīt?

Arī mans ceļš uz šo augstskolu sākās ar aploksni, kurā ievietoju nepieciešamos dokumentus. Diemžēl nepareizas adreses dēļ tā pati aploksne atnāca atpakaļ... vējā lielās summas par ierakstītajiem sūtījumiem, un tā, šķiet, neattaisīta un nedaudz noplūkāta, joprojām kaut kur mājās tā mīt. Dokumenti toties tika saskenēti un nosūtīti atbildīgajām persōnām.

Vecvecāku vēstules rindojas uz sienas. Nu jau man to ir piecas. Kā arī viena no draudzenes, kas sagaidīja, atgriežoties no Lieldienu brīvdienām: ar mūsu kopīgo fotogrāfiju. Silti vārdi, mīļi raidītas domas, kas liek justies kopā, pat tālu esot.