Trakākais manā šobrīdējā situācijā ir tas, ka pat nemāku par to izteikties. Verbāli es kā iesūnojusi plate maļu un maļu vienus un tos pašus teikumus, krizdama uz nerviem tiem dažiem, kas ar mani vēl runā, un likdama tiem no sevis novērsties. Bet neko nepateikdama. Visu savu haosu un putru maļot un maļot vien savās smadzenēs, saprotot, ka tas viss varbūt ir aizsargmehānisms, jo strukturēts un skaidrs skatījms varbūt arī ir pēdējais, kas vajadzīgs, lai neiestingtu pats savās šausmās.
Jā. Un rakstīt vispār vairs nemāku. Varbūt tas tamdēļ, ka nelasu. Vairs nemāku pat to īso baudas brīdi sev sagādāt, kā dažas stundas aizmirst pasauli un ierakties kādā grāmatā ar kafijas krūzi rokās.