nedienas epizodes
ceļu uz rīgu vispār neatceros.

kaut kur ap pusdienlaiku cilvēki tramvaja pieturā, stāv, skatās. onkulis pakšķina pīpi, es piezūmojos pie cita resnvēdera tumšajam mutes caurumam ar dzletenajiem zobiem. meitene kaut kāda tieši preikšā, saliekusies drusku uz sāniem, rokas sakrustotas uz krūtīm. garš puisis man paiet garām, ņurcīdams rokās papīru. tramvajs.

sliežu līkums, es pieķeros griestu stangai ar abām rokām, un, šķiet, gandrīz sagāžu visu tramvaju.

pa ceļam uz mājām no minibusu pieturas visi suņi guļ, kaukāzieši veras manī vienaldzīgām, sarkanām acīm.

mājās kaut kāds izsalkums, kuru remdēju omletē. gulta, sarkanas acis, visi suņi manī guļ. divi zvani pilnīgi pa miegam. papā. stundu vēlāk - anarhomo. jā, kā iet? acis atkal aizlīp. nē, es neguļu, vispā es jau biju pamodies, es saku.

tagad man sāk likties, ka es vispār neko neatceros.